Ķirurģijas vēsturi var izsekot tālajā neolīta laikmetā. Laika gaitā ķirurģija strauji attīstījās, kas savukārt veicināja aseptisko metožu un sterilizācijas metožu attīstību. 19. gadsimtā dzima anestezioloģija, un pirmo operāciju anestēzijā 1846. gadā veica amerikāņu zobārsts. Lai gan procedūra notika bibliotēkas klasē un neviens nebija ģērbies baltā mētelī, tas patiesi iezīmēja operāciju zāles vēstures sākumu. Operāciju zāles attīstība: Pirmās paaudzes operāciju zāles ir pazīstamas kā Genesis vienkāršā operāciju zāle. Medicīnai attīstoties, 1886. gadā attīstījās bakterioloģija un izgudroja sterilizāciju ar tvaiku; 1887. gadā tika izveidota roku mazgāšanas metode operācijas laikā; 1897. gadā maskas sāka lietot operācijas laikā; un 1898. gadā sāka lietot ķirurģiskos halātus,{11}}kas bija vecāki par 100 gadiem.
20. gs 1937. gadā notika Parīzes Pasaules izstāde, un tajā laikā oficiāli tika izveidota modernā operāciju zāle.
20. gadsimta vidū slimnīcu nodaļas sāka centralizēt, un operāciju zāles ienāca savā trešajā ērā: Centrālā tipa operāciju zālē (OPR). 1955. gadā oficiāli tika atvērta Tokijas Universitātes Centrālā tipa operāciju nodaļa, iezīmējot centralizēto operāciju telpu sākumu Japānā; 1963. gadā ASV tika izstrādāts centralizēti piegādātās operāciju zāles izkārtojums; 1966. gadā Bārtonas memoriālajā slimnīcā ASV tika izveidota pasaulē pirmā laminārās plūsmas tīrā operāciju zāle; un 1969. gadā Lielbritānijas Veselības ministrijas ieteiktais operāciju zāles izkārtojums bija plaši izmantotā atkritumu savākšanas veida prototips.